"VIENTULĪBAS MINISTRIJA"

Vientulibas ministrijasabineFoto: LALIGABA publicitātes attēls

IZDEVĒJS: Zvaigzne ABC


AUTORE: Sabīne Košeļeva


REDAKTORE: Anda Ogriņa


MĀKSLINIECE: Aija Andžāne


ANOTĀCIJA: Krājumā "Vientulības ministrija" apkopoti griezīgi stāsti par to, kas jau no laika gala gan vieno, gan šķir visus cilvēkus, proti, vientulību. Tie esam mēs – stereotipu un baiļu valgos mītošas jaunas sievietes, nerealizējušies vīrieši, (bez)cerīgi mīlnieki, veci cilvēki un mazi bērni. Arvien atsvešināti no dzīves, apkārtējiem un sevis. Darām pāri cits citam un sev, pieprasām uzmanību un klīstam neceļos. Neliekamies mierā, iztaisāmies un bāžamies visām pudelēm par korķi. Kāpēc? Atbilde jāmeklē katram pašam tekstu rindās un starp tām.


PAR AUTORU: Sabīne Košeļeva (1989) dzimusi Liepājā. Studēja žurnālistiku Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, savukārt maģistra grādu ieguva Rakstniecības studijās Liepājas Universitātē. Latviešu literatūrā ienāca 2015. gadā ar romānu "Rīga–Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts", kas tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Spilgtākā debija". Publicējas kultūras periodikā un piedalās Prozas lasījumos, savos darbos pētot tādus jautājumus kā garīga pieaugšana, savas vietas meklējumi, traumas dziedēšana, sabiedrības morāles vērtības, fiziska un psiholoģiska vardarbība, seksualitāte un citi attiecību aspekti.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Arnis Koroševskis

Literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis

Sabīnes Košeļevas stāstu krājums "Vientulības ministrija" patīkami pārsteidz ar ievērojamu rakstnieces izaugsmi. Acumirklī pamanāma krājuma nostiegrotā kompozīcija – tajā nav neviena lieka stāsta. Krājumu caurvij koncentrēts un asredzīgs skatījums uz visu mūsdienīgo, tostarp arī sadzīviski banālo. Košeļeva spēj salīdzinoši lakoniskā īsprozas darbā aptvert ārkārtīgi plašu un nopietnu jautājumu loku, nekavējoties pie liekā un neaizplūstot maznozīmīgās detaļās. Autori galvenokārt interesē cilvēku sapņi (reizēm – gaužām nožēlojamas fantāzijas) un to traģikomiskā neatbilsme skaudrajai realitātei. Modernā cilvēka dzīves tukšums un eksistenciālais strupceļš jaunākajā literatūrā uznirst periodiski, taču Košeļevai ir izdevies to aptvert pietiekami oriģināli un īpatni – savas paaudzes acīm.

Guntis Berelis

Rakstnieks un literatūrkritiķis

Sabīne Košeļeva spoži debitēja ar apjomā nelielo romānu "Rīga–Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts" (2015). Otrā grāmata jaunam autoram mēdz kļūt par klupšanas akmeni, jo pārāk daudz kas šķiet skaidrs brīdī, kad skaidrs nav nekas. Sabīnes Košeļevas desmit stāstu krājums "Vientulības ministrija" liecina, ka autore šim akmenim veiksmīgi pārkāpusi pāri. Košeļevas interpretācijā vientulība ir sociāla sērga, turklāt – lipīga. Iespējams, pastāv arī vientulības vīruss, pret kuru nav iespējams izstrādāt vakcīnu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vīrusu rada pati sabiedrība un bez šī vīrusa esamība nav iedomājama. Taču sociālā diagnostika nebūt nav literatūras funkcija, katrā ziņā ne galvenā. Košeļevas tekstos pievilcīgs šķiet kas cits. Labas prozas pamatu pamats ir stāsts, un tikai no autora meistarības atkarīgs tas, vai šis stāsts paliks bezjēgas biezputras svarā, vai patiešām kļūs par prozu. Arī tāds jēdziens kā stāstītāja elegance tiesīgs pastāvēt bezmaz estētiskas kategorijas līmenī, jo stāstītāja elegance spēj atdzīvināt visprastāko pastāstiņu, savukārt tās trūkums cēlākās un gaišākās ieceres savāra pelēkā biezputrā. Košeļevas pirmajā acu uzmetienā tik vienkāršajiem stāstiem par pagalam vienkāršiem cilvēkiem gluži ikdienišķās situācijās (vienīgi titulstāstā aprakstītā situācija ne tuvu nav ikdienišķa) šī elegance piemīt. Savu sakāmo autore spēj izpaust lakoniski un bez liekām epizodēm, stāsti ir viegli lasāmi, taču nebūt ne vieglprātīgi, mazo sentimenta piešprici allaž līdzsvaro ironija, bet pats svarīgākais – Košeļevas stāstiem piemīt apbrīnojams dzīvīgums.

Lita Silova

Literatūrzinātniece un skolotāja

Atrast vietu, veidu un laiku un savā stāstu krājumā nodibināt ministriju fenomenam, ko uzskata par 21. gadsimta problēmu ar pandēmijas potenciālu – tāds ir bijis Sabīnes Košeļevas radošais pieteikums. "Vientulības ministrija" deviņos variantos parāda, ka vienatne var būt it kā pat laimīgā ģimenē, ka tā skar arī bērnus. Šķietami tik bieži iztirzāto saikni starp viedierīcēm un vientulību realitātē stāstu varoņi gan apliecina, gan ignorē. Vientulība atklājas vērojumos un intervijā, vēlamās un neispējamās sarunās. Tai piesaistāmas īpašas domu formulas vai slimības personificēšana. Deviņi plus viens – tā ir Sabīnes Košeļevas stāstu krājuma formula, lai tas sniegtu veseluma ilūziju par sabiedrības​ vientulības ainu un dzīves nolemtību vai dažkārt arī iespējām, lielākoties gan tās ir gluži vāras un trauslas. Plus viens jeb desmitais stāsts saved iepazītos stāstu varoņus kopā, un izrādas, ka visi ir kāda pētījuma objekti. No vienas puses, tā ir krājuma noslēgumā pasviesta atslēga, kuru lasītājs pēc saviem ieskatiem, protams, drīkst izmantot arī krietni iepriekš, no otras - tas nav noslēgums, un pētījuma rezultāti būs vēl jāpagaida, bezkaislīgs un no malas aprakstīts vērojums neizdodas – drumslās saplīsusī stikla siena to pierāda.