"DZIEDOŠĀS SMILTIS"

Dziedosas smiltismedne spaareFoto: LALIGABA publicitātes attēls

IZDEVĒJS: Zvaigzne ABC


AUTORS: Lienīte Medne-Spāre


REDAKTORE: Bārbala Simsone


MĀKSLINIECE: Krista Jūlija Kreišmane


ANOTĀCIJA: "Tas, kas slēpjas vai pastāv aiz ikdienišķās dzīves mazievērotiem notikumiem, ir Lienītes Mednes-Spāres stāstu krājuma vēstījuma galvenā nemitīgi rotējošā ass. Emocionāli nospriegotos cilvēcisko atklāsmju mirkļos drūp varoņu cerības, sašķīst iluzoru un mānīgu viltus sapņu butaforijas, un cilvēks atklājas visā savā vēlmju un tieksmju niecīgumā. Krājumā tēloto situāciju psiholoģisko konkrētību raksturo koncentrēts, raupji reālistisks vēstījums ar precīzu laikmeta vides zīmējumu. Emocionālas nesastapšanās un garāmiešanas, psiholoģiskas atsvešinātības un vientulības izjūtas, pagātnes traumu ilglaicīgums un noturīgums apziņā rosina domāt par cilvēka tikumisko izvēļu dažādīgumu sadzīviski vienkāršās, taču faktiski komplicētās dzīves situācijās."
Viesturs Vecgrāvis, literatūrzinātnieks


PAR AUTORU: Lienīte Medne-Spāre (1956) dzimusi Rīgā, studējusi Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātes Franču valodas un literatūras nodaļā. Ilgus gadus strādājusi par apgāda "Artava" galveno redaktori, viņas īsie stāsti publicēti žurnālos "Liesma", "Avots", "Latvju Teksti", "Jaunā Gaita" un literārajā avīzē “konTEKSTS". Kopā ar Vladu Spāri un Juri Zvirgzdiņu uzrakstījusi 90-to gadu romānu "Odu laiks". Sastādījusi Aleksandra Grīna stāstu un noveļu krājumu "Svētās Agates brīnumdarbi" (1992). Šobrīd L. Medne-Spāre ir "Jaunās Gaitas" redkolēģijas locekle un turpina rakstīt īsos stāstus.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Arnis Koroševskis

Literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis

Lienītes Mednes-Spāres stāstu krājums ar savu it kā neuzkrītošo iedabu šķietami nepretendē uz spilgtiem un skaļiem apzīmējumiem, taču tieši ar to iegūst visvairāk. Autore ar dažiem īsprozas darbiem debitēja periodikā jau 80. gadu otrajā pusē, taču pēc iespaidīgā eksperimentālā kopdarba ar Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu – diloģijas "Odu laiks" (1994/2009) – publicēšanas šis ir pirmais patstāvīgais rakstnieces stāstu krājums. Varētu apgalvot, ka "Dziedošās smiltis" iemieso pēdējo gadu īsprozas tendenču kulmināciju – krājumā vienkopus mākslinieciski augstā līmenī sintezējas minimālisms, lakoniskums un autores viedi piezemētā un mazliet skumjā intonācija. Tādējādi tiek daļēji turpinātas 70.–80. gadu īsprozas īpatnības, paturot prātā, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Mednes-Spāres stāsti atgādina klasiskas kamerdrāmas ar izteiktu dramatisku konfliktu, spēju vai nespēju to atrisināt, meistarīgi izstrādātiem dialogiem un – vēl jo būtiskāk! – niansēm, kuras paliek apslēptas visā nepateiktajā. Darbus vieno attiecību tēlojums starp ģimenes locekļiem vai cilvēkiem, kas viens otru pēkšņi satikuši pēc vairāku gadu atstatuma; tam attiecīgi seko kaislību uzliesmojums un apdzišana vai gruzdēšana kaut kur zemdegās. Lai arī vairāku stāstu darbības laiks bāzēts tieši vēlīnajos padomju gados, tie pēc būtības ir pārlaicīgi, jo iemieso mūžīgās "mazā cilvēka" problēmas – nabadzību, ģimenes un mīlestības trūkumu, vientulību, pakāpenisku attiecību sairšanu vai arī mēģinājumu tās pārradīt, salasot to drupatiņas. Stāstu vienkāršība un atklātība spēj izraisīt lasītājā līdzpārdzīvojumu, un tas neapšaubāmi liecina par talantīgi uzrakstītu īsprozu.

Ieva Rupenheite

Dzejniece

L. Mednes-Spāres prozas krājumā lasāmi desmit stāsti, un neviens no tiem nav veltīts globāliem notikumiem, pasaules katastrofām vai (kā reiz teica mans kaimiņš) "mīlestībai, kādas nav". "Dziedošajās smiltīs" mīt pieticīgi ļaudis, un tie ir pieticīgi mirkļi, kuros meistarīgi, reālistiski tēlotas, atklājas īstas drāmas vai to prelūdijas. Rūdītās stāstnieces balsī nesaklausīt didaktiskus čukstus, ir (tikai!) vērojums. Izsvērts, psiholoģiski pamatots un detaļās precīzs. L. Medne-Spāre kā snaiperis var noguldīt lasītāju ar vienu pašu gājienu, – vājredzīgas meitenes rotaļu biedru – debeszilu lāci vai cītīgi lenktā kaimiņa piedāvājumu aplūkot viņa sunīša vakardienas kaku. No tādiem piedāvājumiem neatsakās un arī no šādiem stāstiem – ne. "Dziedošās smiltis" ir labu literāro tradīciju dzīvotspējīgs turpinājums, jo nav taču nekā labāka par labi izstāstītu stāstu.

Evija Gulbe

Rakstniece

No autores saujas vienmērīgi birst likteņu stāsti, radot vienotu skumju skaņu, taču katram no tiem piemīt vienreizīgums, ko autore lietpratīgi atklāj detaļās. Smalko rakstu klāstā ir mīmiku, žestu, skaņu, smaržu un priekšmetu apraksti. Katrs stāstītājas pieskāriens uz ikdienišķu notikumu un darbību fona izgaismo stāstu varoņu emocionālo saturu. Lienītes Mednes-Spāres stāsti pauž uztverīgu, jūtīgu cilvēkmīlestību, kas nevērtē, bet pieņem. Krājumu "Dziedošās smiltis" aizveru ar atvērtu sirdi.