"SĪVĪTE"

Purinasa SiviteLigija PurinasaFoto: Raivis Nikolajevs

IZDEVĒJS: Hronologeja


AUTORE: Ligija Purinaša


REDAKTORE: Ilze Sperga


MĀKSLINIECE: Ilze Gailāne


ANOTĀCIJA: "Sīvīte" ir dzejnieces Ligijas Purinašas debijas dzejoļu krājums un vēsta par sievietes tēlu 20. un 21. gadsimtā. Tajā apkopoti piecu gadu laikā tapušie dzejoļi, kas sarakstīti latgaliski. Dzejoļu krājums ir daudzslāņains. Tas ne tikai aktualizē sievietes garīgo sīkstumu, šerpumu, paaudžu dzīves pieredzi, bet vēsta arī par sievietes jūtīgumu un psihes trauslumu, ikdienas rutinizēto skrējienu, cilvēcisko attiecību lauztajām līnijām, sabiedrības varmācīgi uzspiestajām normām. Dzejoļu krājums "Sīvīte" ir savdabīgs protests pret (Latgales) sabiedrībā valdošajiem dzimumu stereotipiem.


PAR AUTORU: Dzejniece Ligija Purinaša (1991) dzimusi Rēzeknē. Darbojas latgaliešu kultūras žurnālistikā un nevalstisko organizāciju sektorā. Ieguvusi bakalaura grādu vēsturē un baltu filoloģijā, studējusi arī kultūras teoriju un komunikācijas zinātni. Ir viena no līdzautorēm dzejas kopkrājumam "Linejis" (2016). 2017. gadā Latvijas Akadēmiskā Organizācija Zviedrijā L. Purinašai piešķīra Veronikas Strēlertes piemiņas balvu literatūrzinātnē par pētījumu "Čenču Jezupa romāna "Pīters Vylāns" poētika". 2019. gadā iznācis L. Purinašas pirmais dzejoļu krājums "Sīvīte", par ko autore saņēma latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks 2019".

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Guntis Berelis

Rakstnieks un literatūrkritiķis

Lai arī nejūtos spējīgs spriest par pašreizējo latgaliešu dzejas kontekstu, tomēr šķiet, ka Ligijas Purinašas debijas krājums "Sīvīte" kopainu varētu nedaudz pamainīt. Nejutu, ka krājums tapis iesācējautoru ierastajā manierē – savākt vienkopus visus pantus, ko nu izdevies sarakstīt. Gluži pretēji, autore ir radījusi tēlu, sīvīti, kuru no viņas pašas šķir, iespējams, gadu desmiti (kad pirmo reizi iemetu krājumā aci, neko par autori nezinot, man nudien radās iespaids, ka dzejoļus sarakstījusi padzīvojusi sieviete) un kas samērā tradicionālā manierē raksta/domā par tradicionālajām sieviešu tēmām. Sīvītē saplūduši vairāki dažādu paaudžu sieviešu tēli, kas bijuši nepieciešami, lai krājumam radītu vēsturisko dimensiju. Taču šeit tradicionālismu – vai varbūt tā ir tradicionālisma stilizācija? – pilnībā pieveic dzejas skaniskums. Šis nu ir tas gadījums, kad par skaniskumu vai valodas mūziku var runāt kā par ļoti būtisku poētiku formējošu faktoru, jo dažs dzejolis liekas drīzāk izdziedams, turklāt vietumis pavisam īpatnējus akcentus citādi viscaur latgaliskajā kontekstā izliek, šķiet, apzinātā svešvārdu lietošana.

Ieva Rupenheite

Dzejniece

Varbūt tā ir iedomība vērtēt latgaliski uzrakstīto dzejoļu krājumu tā, it kā viss būtu skaidrs un saprotams? Tulkojuma taču nav. Nelielā nesaprotamībā, protams, ir sava burvība, tāda kā sidraba šķidrauta, miglas plīvura klātbūtne. Ligija Purinaša krājumā "Sīvīte" apkopojusi aptuveni astoņdesmit dzejoļus latgaliski. Dialekta valdzinājums vietumis pasargā rindas, kas bez viltus uzrunā jaunas sievietes balsī, tomēr pārsvarā mīkstais skanējums (jo nelatgalietim šis dzejoļu krājums ir jālasa balsī, citādi vispār neko nevar saprast) aizrauj. Dzejoļi ir sprigani, ar valodas prieku rakstīti, un uznācienam uz literārās skatuves ļoti piestāv tāda citādība. Tomēr ir kaut kas, kas dara nemierīgu, – ja kāds izdotu dzejoļu krājumu, piemēram, tāmnieku dialektā, vai tas arī tiktu visā nopietnībā vērtēts? Tā viš i.

Evija Gulbe

Dzejniece

Ligijas Purinašas dzejas krājuma "Sīvīte" centrā ir 20. un 21. gadsimta sieviete, viņas jūtas un dzīve. Laiks, kurā piedzīvoti divi pasaules kari, pēckara gadi, dzīvošana sabiedrībā, kas zaudējusi vīrišķo spēku – tie ir apstākļi, kuros tapis L. Purinašas dzejas sievietes psiholoģiskais portrets. Visu varoša, stipra, taču nogurusi un vientuļa; ilgojas, gaida, jūt un vēlas no dzīves ko vairāk. Vairāk atbalsta, vairāk mīlestības, vairāk jēgas. Jūtīga, raizējas būt nesaprasta, nesadzirdēta, pārprasta, tāpēc savas jūtas izvēlas citiem neizpaust. Viņas attiecības ar vīrieti ir sarežģītas, atsvešinātas, sievišķības balss skan iekšēji, sievietes spēks pašai zināms, taču citiem apslēpts. Vīrietis viņas jūtu pasaulē aizņem daudz vietas, taču sadzīvē reti ir klātesošs. Sievietes domas un jūtas, viņas spēja un iespējas par tām runāt, vēsta ne vien par sievietes dzīvi kādā konkrētā laikā un vidē, bet ir viens no lielumiem, kas raksturo laikmeta sabiedrību kopumā. L. Purinašas dzejas krājums ir emocionāls sievietes pasaules skatījums un sajutums, kas pausts ne vien latgaliešu, bet arī sievietes dvēseles valodā, un tā saista visu laiku sievietes.