“Kurš no mums lidos?”

3.795



Foto: Publicitātes fotogrāfija

IZDEVĒJS: Dienas Grāmata


AUTORS: Andra Manfelde


MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis ar autores ilustrācijām


ANOTĀCIJA: Karostas nomalē pie jūras dzīvo trīs bērni - Fēliksa, Dodō un Ķī. Kādā pavasara rītā uzrodas tik bieza migla, ka pat pirkstu gali nav ieraugāmi. Kad biezā dūmaka izklīst, viņu skaistākās ēkas — Katedrāles — vairs nav. Bērni dodas to meklēt un atrod trīs brīnumstikliņus. Caur tiem var redzēt ļoti dīvainas lietas. Ceļā viņiem jāsastop gan Skumju Princese, gan Dusmu Dāma, jābrīnās par Tukšrosības Kundzīti un jābēg no Spēļu Spokiem. Tilta Putns viņus izglābj, tomēr, lai uzzinātu, kurš no mums lidos, jālasa viss stāsts!


PAR AUTORU: Andra Manfelde (1973) rakstniece, dzejniece. 2004. gadā uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā. 2005. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju par dzejas krājumu "Tranšejas dievi rok". 2005. gadā iznācis autobiogrāfiskais romāns "Adata", pēc romāna motīviem 2006. gadā iestudēta rokopera "Adata" (mūzikas autors Zigmars Liepiņš). 2008. gadā par dzejoļu krājumu "Betona svētnīcas" saņēmusi Annas Dagdas balvu; šajā gadā iznāk arī pasaku grāmata "Sirds pasaka". 2010. gadā iznākusi dokumentālās proza un dzejas grāmata "Ceļojums uz mēnesi. Visbija - Ventspils - Visbija", kurai piešķirta Egona Līva balva. Grāmata "Zemnīcas bērni" (2010) saņēmusi Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils domes balvu. Romāns “Virsnieku sievas” saņēmis E. Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis” (2017).

 

Ekspertu vērtējumi:

Silvija Tretjakova

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja

Literatūras teorijā atrodami divi viedokļi par to, kas ir laba bērnu grāmata. Viens no tiem uzsver nepieciešamību pēc stāsta, ko varētu uztvert vairākos līmeņos, lai būtu gan saistošs sižets, gan pausta kāda dziļāka doma, kas spētu ieinteresēt arī pieaugušu cilvēku. Otrs viedoklis izsakāms vienkāršā apgalvojumā - ja autors ir nolēmis rakstīt bērnu grāmatu, tad tai jābūt bērnam saprotamai. Lai gan abi pieņēmumi neizslēdz viens otru, Latvijā rakstnieki vairāk cenšas sasniegt šo augstāko latiņu, radīt daudzslāņainu, dziļdomīgu literatūru, kas palīdzētu mazajam izaugt. Andra Manfelde ir sarakstījusi (un arī ilustrējusi) grāmatu, kas atsauc atmiņā “Oza zemes burvi”, slaveno amerikāņu klasikas darbu. Tāpat kā Laimena Frenka Bauma brīnumainajā stāstā arī šeit sastopam dažādus fantastiskus tēlus, ko iepazīst bērnu trijotne – Ķī, Dodō un Fēliksa. Abos sižetos līdzības saskatāmas zaudējumā, ceļojumā un laimīgā atrisinājumā. Lai gan Manfelde nenosauc vārdā vietu, kur risinās viņas grāmatas fantastiskie notikumi, ir viegli atpazīt Liepājas Karostu. Kādā miglainā rītā ir pazudusi Katedrāle, skaistākā celtne pilsētiņā, ko Fēliksa vienmēr ir apbrīnojusi un vēlējusies uzzīmēt… Bērni dodas to meklēt. Viņi sastop Skumju Princesi, Betona Cilvēku, Dusmu Dāmu, Tukšrosības Kundzīti, Vienaldzības Medūzu un Tilta Putnu, pat Karalieni! Piedzīvojums no tiesas aizraujošs, pats vērtīgākais, manuprāt, ir bērnišķīgas aizrautības un sirsnīgas līdzjūtības caurstrāvotais vēstījums – pilnai laimei vajadzīga māmiņa un tētis, mūsu mājas, pankūkas un lai Murzim ataug aste!

Osvalds Zebris

Rakstnieks

Sirsnīgs stāsts par to, kā pasaule mainās mirklī, kad kaut kas mums nozīmīgs, šķietami stabils un pašsaprotami esošs pēkšņi ir zudis, jo esam tam jau sen skatījušies cauri. Izgaisusī Katedrāle Liepājas Karostā un trīs bērnu ceļojums tās meklējumos – cauri tekstā trāpīgi iemiesotām skumjām, dusmām, bailēm un citiem sirds pārbaudījumiem – uztverams gan kā piedzīvojumu pasaka, gan kā simbolisks skats. Vispirms jau uz spēju noticēt, ticēt. Skats uz bērnišķīga (no “lielo cilvēku” skatpunkta) ideālisma piepildītu apņēmību atgūt skaisto Katedrāli, – šo misiju Andras Manfeldes stāstā var veikt tikai bērni.

Undīne Adamaite

Kultūras žurnāliste

Ideāls paraugs, bet bez parauga stīvuma un didaktikas, kā bērnu grāmatai nebūt bērnu grāmatai vien. Andra Manfelde raksta it kā ar caurspīdīgu godīgumu gan par bērnu, gan pieaugušo vientulību, it kā tik vienkārši un maz ambiciozi, ka, manuprāt, tas nevar nesaviļņot. Iespējams, bērnus vairāk aizraus brīnumpasakas un fantasy motīvi, bet mani kā pieaugušo normālā pusmūžā, protams, pirmkārt, uzrunā alūzijas ar “Mazo princi” — skumjajiem un apputējušiem planētu iemītniekiem. Katram dusmīgajam, skopajam, resnajam, skumjajam utt. kaut kur dziļi kabatā ir bildīte ar sevi bērnībā, kur “viegla viegliņa meitene Apolonija slēpo uz mājām, un mākoņi kā zirdziņi teciņiem skrien viņai līdzi” — Andra Manfelde mums to apsola daudz cietuša cilvēka solidārā, maigā līdzjūtībā. Brīnumlauska bērnu kabatās gan ieskrāpē, gan atdzesē pieri.

Our website is protected by DMC Firewall!