"Zem pulksteņa pulkstenis"

Publicēts: Piektdien 9. marts 2012

Zem pulksteņa pulkstenis
Andris Ogriņš
Foto: autors nezināms

IZDEVĒJS: Neputns


REDAKTORS: Jānis Rokpelnis


ANOTĀCIJA: Jau pirmais krājums "es zvēru pie kraukļiem" pievērsa profesionāļu uzmanību, atnesot autoram Literatūras gada balvu par spilgtāko debiju, kā arī Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendiju par labāko debiju. Pēc jaunā krājuma redaktora Jāņa Rokpeļņa domām, Andra Ogriņa dzeja ir asociatīvi blīva, bagāta ar alūzijām.


PAR AUTORU:
Dzejnieks Andris Ogriņš dzimis 1975. gadā Rīgā. Studējis Rīgas Tehniskajā Universitātē. Strādājis par pastnieku, datu operatoru, Latvijas Sporta muzejā par galveno speciālistu pamatdarbības jautājumos. Kopš 1999. gada strādā par reklāmu reģistra datu apstrādes speciālistu.
Publicējies literārajā periodikā un portālos. 2007. gadā piedalījies Jauno un iesācēju autoru seminārā. 2008. gadā laists klajā pirmais dzejoļu krājums "es zvēru pie kraukļiem", pievēršot profesionāļu uzmanību un atnesot autoram Literatūras gada balvu par spilgtāko debiju, kā arī Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendiju par labāko debiju.
2011. gadā izdots Andra Ogriņa otrais dzeju krājums "zem pulksteņa pulkstenis". Pēc jaunā krājuma redaktora Jāņa Rokpeļņa domām, Andra Ogriņa dzeja ir asociatīvi blīva, bagāta ar alūzijām. "Taču šis blīvums nav racionāli izpunktierēts, bet allaž emocionāli piepildīts. Dzejnieka dziļā kultūra un emocionālais spriegums ļauj lasītājam izsekot pat vispārdrošākajiem viņa iztēles līkločiem," atzīst Rokpelnis.

 

Ekspertu vērtējumi:

Anda Baklāne

Literatūrkritiķe

Lai arī ne vēstures, ne literatūras ainavas nekad nav absolūti vienveidīgas un monolītas, un teorētiski nav pamata pasludināt, ka kāds konkrēts stils vislabāk raksturo visu laikmetu, Ogriņā ir kaut kas ļoti „mūsdienīgs”. Tā ir asociatīva, nereti sirreāla dzeja, kas „salipināta no visa redzētā un justā”, un sirreālās apziņas reģistri neapšaubāmi ir pateicīga augsne, kur it kā nevilšus atklāties laikmeta tēliem, mītiem, stereo- un arhe-tipiem. Sirreālisma stilistikā nereti vispirms pamana oriģinālo. Taču tēlu oriģinalitāte šeit vairs nav pašmērķis. Apziņa ir gigantiska noliktava, kurā vagoniem vien nepārtraukti tiek pievestas jaunas un vecas lietas, kas bez mitas tiek kārtotas un pārkārtotas, un dzeja var izpausties gan kā klejojums, kurā vienmēr var atrast kaut ko savādu, skaistu vai briesmīgu, gan kā aktīva izpētes un sakārtošanas darbība. Šāda dzeja ārēji var šķist pārāk egocentriska, blīva un grūti uztverama. Taču grūti uztverama tā ir nevis tādēļ, ka būtu pārgudra, bet tāpēc, ka tā nav uz skatītāju orientēta izrāde. Ir jāgrib doties šajā ceļojumā, jāgrib ieraudzīt, kas atrodams aizprāta dziļākajos nostūros, un, tiklīdz tu nokļūsti teksta iekšpusē, nevis ar aizdomām aplūko no ārpuses, kļūst neviltoti interesanti un – jautri, jo Ogriņu vislabāk lasīt nevis kā gotisku drūmiķi, bet caur melnā humora filtru. Šeit nav runa par virtuozām, bet mehāniskām valodas spēlēm. Ogriņš ir ļoti, spontāns, emocionāls un pat lirisks, sevišķi savā divatnes poēzijā. Un paradoksālā kārtā vieni no oriģinālākajiem tēliem un metaforām sastopami tieši šķietami triviālajā – dabas motīvu izmantojumā. Tāpēc, par spīti ārēji „netradicionālajai” tēlu sistēmai, fonā kā mašīntelpas dunoņa nemitīgi ir arhaiskais planētu kustības ritms. Jeb pulksteņa tikšķi. Un tāpēc nav iespējams aizmirst arī kraukļus – memento mori.

Dace Rukšāne-Ščipčinska

Rakstniece

Par savu pirmo dzejas krājumu Latvijas Literatūras gada balvu debijā ieguvušais Andris Ogriņš atkal tiek nominēts balvai – šoreiz jau “pieaugušo” dzejnieku kategorijā. Tāpat kā pirmā grāmata, arī šī ir ārkārtīgi poētiski piesātināta un ļoti blīva – pēc katra panta vajag atvilkt elpu, padomāt un tikai tad ķerties pie nākamā. Taču šajā krājumā Andris ir jau daudz kustīgāks, asociācijās brīvāks un vienmērīgāks, ļaujot visus dzejoļus kopumā uztvert kā vienotu stāstu. Labākais, ka Ogriņa dzeju var lasīt vairākos slāņos un daudzkārtīgi – katru reizi izvelkot sev kaut ko jaunu. Pirmējais drūmais nospiedums, ko rada nemitīgi pieminētās debesis, kauli, kustoņi un asinis, atver lasītāja apziņu dziļākai uztverei, kur lietu vārdi zaudē nozīmi – paliek tikai jēga un pašam savas asociācijas. Grāmata savu slēptāko sirdskaktu pamatīgai izpētīšanai.

Ronalds Briedis

Dzejnieks

Andra Ogriņa dzejoļi ievilina apziņu neizejamos labirintos, kuru tumšajās ejās velk pastāvīgs caurvējš un saldē ledaina mūžības elpa. Ļaujoties tās vilinošajai suģestijai, lasītāju gaida drudzim tuvs stāvoklis, kas brīžiem noklāj pieri aukstiem sviedriem, brīžiem iemet neprāta karsonī, bet ne brīdi neļauj atslābt līdz sāpēm sasprindzinātajām tuvā modinātājpulksteņa zvana gaidām.

Our website is protected by DMC Firewall!